Vai ilgi, vai īsi, bet mēs tikām līdz Hanijai. Mašīnu atstājām ielas malā, turklāt uzstājīgie cīņubiedri kādas 5 reizes mēģināja pārliecināties, vai te ir bez maksas. Zīmi “maksas stāvvieta” neatradām, bet vienalga nervozējām. Man nācās apturēt krētiešu meitenes un pajautāt. Viņas, protams, nezināja, bet toties iegāja veikalā, pamocīja pārdevēju. Pārdevējs atbildēja “bezmaksas”, bet mani ietiepīgie ceļotāji nepadevās. Principā viņus var saprast – ņemot vērā lielo krētiešu relaksu, atbildēt uz jautājumu “uz dullo” viņiem ir tīrais nieks. Tomēr mēs beigu beigās atstājām mašīnu, nopirkām minerālūdeni, paķērām no bagāžnieka pusdienu kārbu un devāmies uz parku, kuram braucām garām un kurš ceļvedī bija norādīts kā vietējais apskates objekts. Parks patiešām ir smieklīgs – mazliet atgādina tropus, ir zvēri būros un putniņi kokos. Un, protams, pilns ar visuresošiem čirkstošiem bruņurupučiem.
Kā jau teicu, pusdienu kārba izrādījās draņķīga: 2 sausi sabi ar šķiņķa, siera un tomāta gabaliņu, zaļš persiks un ne visai salds bumbieris. Labi vēl, ka dzeramā ūdens pudelīte bija, lai gan plastmasas pudeles ir ļaunums. Nedzert taču no krāna mazgāšanai, kādi parkā arī bija. Vai varbūt tie bija laistīšanai? Nav svarīgi.
Pabarojušies, ceļotāji mūsu personā devās uz tirgu, kur es tomēr nobriedu visādu štruntu pirkšanai.
Ja nu kāds pēkšņi nav iesvētīts panka, anarhisma, naivā marksisma un tamlīdzīgā filozofijā, tulkoju. Uz sienas rakstīts “Consume”, proti, “Patērē”. Tālāk sakošļāt laikam nav vērts – kam interesē, tas tāpat zina, bet, kas nezina, tam arī nevajag.
Pastaigājušies pa centru, mēs pamanījām nelielu motorlaivu jeb kateri. Ap to drūzmējās daži cilvēki (kā var tikai daži cilvēki veikt darbību, kam vajadzīgi simti? prātam neaptverami). Kāds iededzis cilvēks, kuru viegli varētu saukt par brašu kapteini, viņus pievilināja, stāstot, kādi brīnumi viņus sagaida priekšā. Uz mani vienmēr iedarbojas, ja runā angliski, kuru es tikpat daudz saprotu, cik nesaprotu. Un kur nu vēl, kad mums atkal apsolīja iekārotos bruņurupučus, šoreiz gan jūras, nevis saldūdens, un pat parādīja fotogrāfiju bukletā - tad es vispār zibenīgi nobriedu.
Andrejs arī, jo viņa filozofija saka “dari, ko biji domājis, un kāpēc tūristam jādomā”. Taņa un Sergejs, redzot šādu pavērsienu, ilgi nevilcinājās, lai gan uz bruņurupučiem patiesībā cerību bija maz – vēl dzīvs atmiņā bija aplauziens ar Kurnas ezeru. Bet tomēr mēs nopirkām biļetes (pa 10 eiro gabalā, vai pa 9) un uzgājām uz katera. Tas, starp citu, bija ar caurspīdīgu dibenu, kā, starp citu, arī visi pārējie pie piestātnes. Principā vērīgs cilvēks jau krastā izdomās, ka uz dibena nav ko skatīties, tāpēc īpašas jēgas caurspīdīgajam dibenam nav – bet jānoliek taču tām megakorporācijām kaut kur akrils un mārketinga speciālistiem jānopelna.
Lai nu kā, pastaiga izdevās patīkama (par dažutabu jūras slimību klusēšu, lai nebojātu romantiku). Viļņi šūpoja kateri kā virzuļi raķetes emulatoru izklaides kompleksā, tāpēc varu droši teikt, ka šajā konkrētajā gadījumā horizonts ir sagāzies nevis manu līko roku dēļ, bet gan stihijas spēka dēļ. Kas neatceļ pārējos gadījumus, though. (Vārds stilīgs, nevarēju neierakstīt).
Pēc atsvaidzinošās brīzes nolēmām mazliet parīt seno sienu putekļus un gājām apskatīt vecpilsētu, kas principā uzreiz aiz piestātnes arī sākās. Man tur ļoti patika, bet bilžu nez kāpēc nav: grūti nofotografēt šauras ielas, kurās nav nekā īpaša, atskaitot senatni un omulību.
Es pat uzvedu komandu zvērīgā kalnā (acīmredzot, bijušajā akropolē), bet mani bailīgie tūristi, ieraudzījuši uz striķiem žūstam nez kura veļu, sakautrējās un sāka meklēt kāpnes uz leju. Tās veikli atradās un izveda mūs tieši restorānā. Smieklīgi dzīvo tie krētieši, neko neteiksi.
Lai parādītu vecpilsētu, nācās meklēt piemērotas fotogrāfijas uz brīnumzizlīša, ko sauc par Mirgotāju.
Laikam jau man jāpastāsta par Hanijas pilsētas vēsturi, lai pierādītu jums tās varenību, ko mūsdienās mēs novērojam tikai kā nobružātas būves.
Iedzīvotāju skaits 55 tūkst. Sākotnējā izcelsme – mīnojiešu, tas ir, tik sena, kāda vecajam Jēzum pat sapņos nerādījās. Pēc tam 395. gadā atnāca barbari, proti, viņa līdzgaitnieki kristieši, un visu sagrāba. Arābi negulēja un arī kādu laiku valdīja pār pilsētu, bet bizantieši bija uzstājīgi un pievāca pilsētu atpakaļ. Pēc 4. krusta kara gājiena pār Haniju valdīja kaut kāds marķīzs vārdā Krodzinieks. Ar tādu kļičku viņam nekas labs nespīdēja, tāpēc nācās nogrūst pilsētu venēciešiem par 100 sudraba grašiem.
Venēcieši vietējiem sākumā vaļu nedeva, bet mūžīgā relaksa dēļ, kas valda uz salas, ātri vien uzlika mīksto un sāka ar viņiem draudzēties, celt viņiem krogus, bordeļus un kazino ar blekdžeku un maukām. (Skaidrs, ka viss stingri saskaņā ar vietējo pareizticīgo ticību, lai gan paši venēcieši bija katoļi).
Taču arābu vietā atnāca cita sērga – turki, kuri tikai pēc divu mēnešu ilga aplenkuma sagrāba pilsētu četrdesmit piektā gada augustā. 1645., ja nu kāds pēkšņi aizdomājās. Bet cauri tāpat vien turkiem tas negāja, jo krētieši parādīja raksturu: ja to dažreiz nedara, Lielo Relaksu traucēs visi, kam nav slinkums. Aplenkuma laikā krita 40 štukas busurmaņu, par ko uzbrukuma komandierim pēc ierašanās dzimtenē nocirta galvu.
Saniknoti par šo aplauzienu, fašistiskie turku iebrucēji atņēma pilsētniekiem visus viņu banku noguldījumus, precīzāk – amforu noguldījumus, jo ar bankām pilsētniekiem bija švaki. Vēl pagāni pēc sava paraduma pārbūvēja cerkvas (baznīcas (latviski) - red. piez.) par mošejām. Vienīgs labums no viņiem – sabūvēja strūklakas un pirtis, jo bija tīrīgi un viņiem patika skatīties uz tekošu ūdeni.
Neskatoties uz to, krētieši turkiem neko nepiedeva un neaizmirsa – 1821. gadā bija baigais slaktiņš starp vietējiem turkiem un grieķiem, bet līdz divdesmitā gadsimta sākumam Krēta beidzot ieguva neatkarību, tiesa, drīzāk pateicoties rietumu mahinatoriem, kuriem tas bija vajadzīgs, lai vēl vairāk vājinātu Turciju. Tas pie tam vēl tāpēc, ka 1800. gadā Krētā teju vai puse iedzīvotāju bija musulmaņi. Starp citu, krētieši ir kaut kas līdzīgs čečeniem – viņi labprāt braukāja kā algotņi uz Balkāniem pakarot, kad pie pašiem viss norima. Kā tas sader ar relaksu, man grūti pateikt. 1913. gadā Krēta pievienojās Grieķijai, jo krētieši tomēr ir grieķi, kā nekā, un arī Eiropa sarosījās. Līdz 1922. gadam musulmaņu Krētā nepalika vispār, visi izbraukāja pa vēsturiskajām dzimtenēm. Principā, ja tas par kaut ko liecina, tad par to, ka uz vietējo un “okupantu” mierīgu dzīvi tomēr nevajadzētu cerēt. No Čečenijas aizmuka vairāk nekā 160 tūkstoši krievu, bet Latvijā viņu dzīvo vairāk par pusmiljonu – atliek vien cerēt uz latviešu mierīgāko dabu, salīdzinājumā ar kalniešiem. Bet kaut kas man saka, ka vispasaules krīzes laikā, ja tāda būs, cerību uz to ir maz. Nāksies tēlot poli.
Hanija bija galvaspilsēta praktiski visu manis pieminēto laiku, līdz pat 1973. gadam, kad par galveno pilsētu kļuva Iraklija.
Vairāk normāla izmēra vecpilsētas fotogrāfiju es neatradu (kā man patīk, "FullHD" formātā), tāpēc nāksies jums skatīties atklātņu slīdrādi, ja gribat. Lūk, tā ir.
Bet šis ir deserts. Delicious! (Mājiens: jāuzspiež uz bildes)
